Meža atjaunošana nav tikai jautājums par to, vai mežs būs vai nebūs. Biežāk tā ir izvēle starp diviem ceļiem, ļaut mežam atjaunoties dabiski vai atjaunot to, stādot, un katram no tiem ir savs temps, izmaksas un raksturs.
Šajā rakstā salīdzinu dabisko atjaunošanos un stādīšanu pēc trim lietām, kas visbiežāk interesē zemes īpašniekus un dabas draugus, izmaksām, sugu daudzveidības iespējām un klimata noturības. Pieskaršos arī vienkāršiem piemēriem no Latvijas ainavas, no pļavu malām līdz izcirtumiem un vecu meža ceļu joslām.
Kā darbojas katra metode
Abas pieejas var dot skaistu un dzīvīgu mežu, taču ceļš līdz tam izskatās atšķirīgi. Lai vieglāk saprast, aplūkosim katru metodi atsevišķi un praktiski.
Dabiska atjaunošanās praksē
Dabiskā atjaunošanās nozīmē, ka jaunaudze ienāk pati, no sēklām, ko atnes vējš un putni vai kas nokrīt no tuvumā augošiem kokiem, kā arī no atvasēm. Latvijā to bieži redz vietās, kur tuvumā ir sēklu avots, piemēram, pie mežmalas, gar grāvjiem vai blakus vecākam mežam.
Ikdienas ainavā tas mēdz izskatīties kā pati no sevis ienākusi bērzīšu, apšu vai priežu jaunaudze, vietām ar lazdām, pīlādžiem un citiem krūmiem. Rezultāts bieži ir raibāks un dabiskāks, taču ne vienmēr prognozējams, vienā nogabalā var dominēt bērzs, citā straujāk ienāk alksnis vai egle.
Stādīšana praksē
Stādīšana ir mērķtiecīga atjaunošana, kur tiek izvēlētas konkrētas sugas, stādāmā materiāla veids un blīvums. Latvijā tā ir izplatīta pēc galvenās cirtes, kad īpašnieks vēlas ātrāk atjaunot meža segumu un precīzāk kontrolēt, kas tieši augs.
Praksē tas nozīmē arī pēcaprūpi, aizsardzību pret apgraušanu, konkurējošās veģetācijas ierobežošanu un jaunaudzes kopšanu. Šī pieeja vairāk līdzinās dārza stādīšanai, kur viss notiek pēc plāna un ar skaidru mērķi.
Stiprās un vājās puses
Lai izvēle nebūtu tikai sajūtu jautājums, ir vērts salikt plusus un mīnusus pēc trim kritērijiem, izmaksas, sugu daudzveidība un klimata noturība. Daudz ko nosaka vieta, augsne un tavs ilgtermiņa mērķis.
Dabiskās atjaunošanās plusi un mīnusi
Izmaksu ziņā dabiskā atjaunošanās bieži ir saudzīgāka budžetam, jo nav jāpērk stādi un sākotnējais darbs var būt mazāks. Taču tas nenozīmē, ka darbs izpaliek, vēlāk var nākties vairāk ieguldīt kopšanā, ja ienāk nevēlamas sugas vai jaunaudze veidojas nevienmērīgi.
Sugu daudzveidība dabiskā ceļā mēdz būt plašāka, jo ienāk tas, ko piedāvā apkārtējā ainava un augsne. Tajā pašā laikā, ja pēc traucējuma masveidā ienāk viena suga vienā vecumā, noturība pret kaitēkļiem vai sausuma periodiem var būt zemāka, nekā sākumā šķiet.
Stādīšanas plusi un mīnusi
Stādīšana parasti prasa lielākas sākotnējās izmaksas, stādi, darbs un nereti arī aizsardzības pasākumi. Toties tā dod prognozējamāku rezultātu, īpaši, ja mērķis ir konkrēta koksnes kvalitāte vai vienmērīga audze noteiktā termiņā.
Sugu daudzveidība šeit ir atkarīga no pieejas, stādot vienu sugu lielā platībā, mežs var kļūt vienveidīgāks, bet apzināti veidojot maisījumus, dažādību var palielināt. Plašākā kontekstā tas atgādina gudriem lēmumiem par naudu, kur svarīgs ir līdzsvars starp šodienas izmaksām un rītdienas ieguvumu, ilgtermiņā drošāk strādā risinājumi, kas nebalstās uz vienu trauslu izvēli.
Kurš variants der kam
Dabiskā atjaunošanās bieži ir piemērota, ja tev svarīga ir dabiskā mozaīka un teritorijā jau ir labs sēklu avots. Tā der arī tad, ja neesi piesiets konkrētam termiņam vai sugai un vēlies ļaut dabai pašai veidot ainavu.
Stādīšana vairāk piemērota, ja mērķis ir skaidrs un izmērāms, konkrēta suga, vienmērīgāka jaunaudze vai sarežģīti apstākļi, kur dabiskā atjaunošanās var ieilgt. Tā ir laba izvēle arī tad, ja vēlies apzināti veidot sugu maisījumu un stiprināt noturību jau no paša sākuma.
Ja šaubies, bieži vērtīgs ir kombinēts ceļš, stādīt tur, kur nepieciešams drošs pamats, un ļaut dabai ienākt starp stādījumiem un malās. Un labas domas par mežu visvieglāk sakārtojas, esot pašā dabā, reizēm pietiek ar nesteidzīgu izbraucienu un atpūta vidzemē, lai saprastu, kādu mežu gribas redzēt savā zemē pēc desmit vai divdesmit gadiem.